Teātra svētki Ikšķiles Tautas namā 21.-22. martā

Svētki teātrim, svētki aktieriem un skatītājiem

 Ikšķiles Tautas namā

Teātra svētki

„Pasmaidi – sirds gaiša kļūs”

 

21.martā 19 00  Ikšķiles vidusskolas 12. klases skolēnu interpretācijā tautā populārā

M. Reimaņa komēdija “Krustmāte Jūle no Tūles”

Emociju amplitūda plaša, azarts un pārpratumi, kā arī dziesmas, dejas un citādas izklaides. Radošā grupa: režisors Oskars Kļava, komponists Aivars Millers, abiem palīdz Ingūna Bērziņa un Zane Bēķe.

22.martā 12 00 Skrīveru amatierteātris dāvās svētkus bērniem ar

N.Šeiko izrādi „Kristofers un viņa draugi”

22.martā 19 00 Ainārs Ančevskis humorpilnā stāstā par bērna lomu tēva izglītošanā

„Jaunais tētis”

Ieejas maksa iepriekšpārdošanā Eur 6,- , izrādes dienā Eur 7,-

Izrāde “Jaunais Tētis” būs Ikšķilē 22.martā

jaunais tetis

 

 

Teātra svētkos Ikšķilē viesosies“ Jaunais TĒTIS ” ar Aināru Ančevski

 

            Iespējams, daudzi skatītāji atceras pirms vairākiem gadiem iestudēto izrāžu apvienības “Panna” izrādi – humorpilno pētījumu par vīrieša būtību – “Tētis” ar Aināru Ančevski galvenajā lomā. Izrāde ar lieliem panākumiem bija skatāma gandrīz visās Latvijas pilsētās. Pa šo laiku ir izaudzis gan izrādē attēlotais mazulis, gan pats “tētis”, tādēļ 22. martā Ikšķiles skatītājiem tiks piedāvāta izrāde – humorpilns stāsts par bērna lomu tēva izglītošanā, jeb  stand-up komēdija – “Jaunais TĒTIS”.

 

Jau otro gadu Latvijā tiek svinēta Tēvu diena, kas nu iekļauta svinamo dienu sarakstā. Vēl nesenā pagātnē tēva loma bērnu audzināšanā bija visai otršķirīga, jo galvenās rūpes par mazuļa nākšanu pasaulē pārsvarā uzņēmās jaunās māmiņas. Kas ir mainījies? Vai jaunie tēti ir kļuvuši apzinīgāki, bet varbūt par tādiem kļūt viņus iemācījuši pašu mazuļi?

Izrādes veidotāji  – aktieris Ainārs Ančevskis un režisors Juris Rijnieks  piedāvā asprātīgu un sirsnīgu stāstu par vīrieša pārdomām laikā, kad mazais cilvēciņš ir gatavs doties tālāk – uz skolu. Izrāde jautrā un asprātīgā veidā liek atcerēties un dalīties pārdomās par laiku no mazuļa nākšanas pasaulē līdz mazā dēlēna pirmajām un turpmākajām skolas gaitām.

Skatītāji, kuri ir redzējuši izrādi “Tētis”, būs priecīgi uzzināt kas jauno tēti sagaida tālāk –  pošoties skolai, bet tie, kuri “Tēta” pirmo daļu nav redzējuši, kopā ar Aināru Ančevski varēs izdzīvot visu sajūtu un pārdzīvojumu spektru, kas sagaida, apzinoties, ka visu turpmāko dzīvi būsi un paliksi TĒTIS.

 

Izrāde būs skatāma Ikšķiles tautas namā 22. martā plkst. 19:00

Biļetes iepriekšpārdošanā Eur 6,-

Izrādes dienā Eur 7,-

Informācija:

Izrāžu apvienība “ Panna”

www.pannasteatris.lv

panna@pannasteatris.lv

www.kulturasbiedriba.lv

Aktierim – režisoram Kārlim Valdmanim – 95

„Mākslinieka dvēselei vajadzīgi spārni, kas ceļ to pretī saulei.

jo cildenāks mērķis, stingrāka griba, jo lielāka darba mīlestība,

jo šis lidojums skaistāks un mērķtiecīgāks”

/Režisore Venta Vecumniece/

Aktieris un režisors Kārlis Valdmanis

Aktieris un režisors Kārlis Valdmanis

Aktieris dzimis 1919.gada 17.janvārī Talsos. 1927.gadā vecāki pārcēlās uz dzīvi Ventspilī, kur  sākās Kārļa skolas gaitas.

1934.gadā viņš nospēlēja savas pirmās lomas Ventspils Latviešu teātrī.

1936.gadā Kārlis Valdmanis pārcēlās uz Rīgu un iestājās Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skolā.

Dailes teātrī aktieris sāka stradāt 1938.gadā.

Ar nesavtīgu atdevi mākslai un atbildību pret katru skatuves uzdevumu realizējās Kārļa Valdmaņa varoņlomu būtība – Romeo, Krustiņš, Kriss A.Millera drāmā „Džo Kellers un viņa dēli”, Uldis( „Pūt ,vējiņi”). Jauneklīgi tīrs, pat spēku dzesēdams, atklājas viņa Uldis. Skanīgā balss, staltais laivinieka stāvs tīkami kontrastēja ar Baibiņas maigo trauslumu. Šis „Pūt, vējiņi” iestudējums ar savu gaišo, liegi kvēlo skanējumu uz ilgiem laikiem kļuva par paraugu, ar kuru tika salīdzināti visi nākošie šīs lugas uzvedumi. (Inscenētājs Ed.Smiļģis, režisores Felicita Ertnere un Marga Tetere).

1945.g fotogrāfija izrādei "Pūt vējiņi"

1945.g fotogrāfija izrādei “Pūt vējiņi”

Cieņa un pateicība Kārlim Valdmanim par ieguldījumu latviešu teātra labāko tradīciju veidošanā, daudzu neaizmirstamu skatuves tēlu radīšanā. Aktieris sajuta režisora – inscenātāja Eduarda Smiļģa fantastisko domu lidojumu, viņa filozofisko vispārinājumu vērienīgumu, viņa iejūtīgumu.

Teātrī bija aizritējuši 35 darba gadi ar 50 lomām pie režisoriem Ed.Smiļģa, F.Ertneres, M.Tetetres, V.Vecumnieces. Kāļa Valdmaņa teicamās muzikālās dotības tika izmantotas daudzos Dailes teātra iestudējumos.

Pēc aiziešanas no Dailes teātra 70.gadu sākumā mākslinieks kopīgi ar dzīvesbiedri Margu Teteri veltīja sevi amatiermākslas izkopšanai Latvijā. Kļuvuši par iksķiliešiem, abi mākslinieki uzsāka aktīvu darbību Ikšķiles amatierteātrī. Skatītāju vērtējumam tika nodoti vairāk kā 30 iestudējumi (1960. – 1991.)

Ar sapratni un mīlestību tika radītas izrādes – Aspazijas „Vaidelote”, Sk.Bērziņas „Zaudētie gadi”, O.Andžānes „Brīnumdakterītis”, V.Lāča „Bāka uz salas”, A.Alunāna „Seši mazi bundzinieki”, V.Zorina „Varšavas melodijas”.

Paralēli režijas darbam Kārlis Valdmanis Ikšķiles amatierteātrī spēlēja dažādas lomas – Krīvu „Vaidelotē”, Ābramu „Trīnes grēkos”, Tēvu „Jūras dziesmā”, Trešo R.Paula, J.Petera „Ugunssargā”, piedalījās visos Saulgriežu cikla uzvedumos.

1986.gadā Ikšķiles amatierteātris ieguva nosaukumu „Muzikāli – dramatiskais Tautas ansamblis”.

Aktieris bija arī viens no Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlājiem  1981.gadā.

kā Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlājs 1981.gadā

kā Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlājs 1981.gadā

No 1965. – 1968. Kārlis Valdmanis bija režisors Ogres kultūras namā, kur iestudēja K.Goldoni „Viesnīcniece”, „Brīnumzālīte” M.Teteres dramatizējumā, Raiņa „Pūt, vējiņi” . Ar  M.Rihtera „Ziedi un tumsa” Margas Teteres – Valdmanes iestudējumā Ogres amatierteātris ieguva Tautas teātra nosaukumu.

Šodien Latvijā  mums pietrūkst Kārlis Valdmanis. 1993.gada 11.janvārī savu režisoru izvadījām pēdēja gaitā no kultūras nama uz Ikšķiles kapiem līdzās dzīvesbiedrei Margai Teterei – Valdmanei. Sirsnīgus atvadu vārdus teica Dailes teātra kolēģi Velta Krūze, Milda Klētniece un Harijs Liepiņš.

Silvija Ķeze

IkšķilesKultūras biedrība

(Izmantoti materiāli no „Latviešu Padomju teātra vēsture”

Izd.”Zinātne” 1973.)

Jāņa Kugas izstāde Ikšķiles Tautas namā

2.decembrī  Ikšķiles Tautas namā vērs durvis Jāņa Kugas izstāde.

Daugava pie Ikšķiles

Daugava pie Ikšķiles

Daudzas no šīm gleznām Ikšķilē būs redzamas pirmo reizi.

12.decembrī plkst. 17 00 visi mīļi aicināti uz profesora dzimšanas dienas kafiju kopā ar mākslas zinātnieci Edvardu Šmiti.

Izstāde apskatāma no 2.decembra plkst.17 00 līdz 13.decembrim.

Pirmdienās

Otrdienās       no 10 00 – 18 00

Trešdienās

Ceturtdienās  no 10 00 – 20 00

Piektdienās    no 9 00 – 12 00

 

Ikškiles kultūras biedrība pateicas par atbalstu Jāņa Kugas izstādes tapšanā Cēsu Vēstures un mākslas muzejam, Ikšķiles novada pašvaldībai un Ikšķiles Tautas nama vadītājai.

Jānis Kuga krāsu varā

Jānis Kuga krāsu varā

Altārglezna

Altārglezna

Jānis Kuga dzimis 1878.gada 12.decembrī Ikšķiles pagasta „Puriņos” . Trīs ziemas mācījies tuvējā „Ķēķa” pagastskolā. 1889. – 1890.mācību gadu viņš aizvadīja Ikšķiles draudzes skolā. 1905.gadā beidzis Štiglica zīmēšanas skolu Pēterburgā, kurā Jānis Kuga guva savu augstāko izglītību, mākslinieka grādu un ārzemju stipendiju diviem gadiem Parīzē. Studiju nolūkos apceļojis mākslas centrus Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Anglijā, Beļģijā, Holandē. 1908.gadā Jānis Kuga sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju Latvijas skolās, līdz 1922.gadā kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju. Kopš 1928. gada ir profesors. No 1934.gada līdz emigrācijai bijis Latvijas mākslas akadēmijas rektors. 1944.gadā mākslinieks emigrēja uz Vāciju.

Jāņa Kugas māja Ikšķilē

Jāņa Kugas māja Ikšķilē

Vai Jānim Kugam ienāca prātā, ka nāksies dzīvot trimdā turpat ceturksni gadsimta?

Eslingenā pie Nekāras.

Eslingenas kolonijā izveidojās teātris un mākslinieks ar visu enerģiju metās darbā. Kad telpa bija dabūta, tad vajadzēja sākt domāt par kostīmiem un dekorācijām. Kolonijas vadība piesķīra teātrim valkāšanai nederīgus apģērba gabalus. Teātra šūšanas darbnīcā tie pārvērtās neiedomājamos veidos un krāsās. Dekorāciju gleznošanai profesors iespēju atrada pats – izmantojot maisus, kuros bagātā Amerika sūtīja bēgļiem pārtiku. Ar krāsu pulveri un līmi izpalīdzēja bijušais fabrikants. Mākslinieciskā ansambļa pamatu sastādīja profesionāļi, Rīgas teātru ievērojami mākslinieki: Lilija Štengele, Irma Graudiņa, Ance Rozīte, Hermīne Koppe, Jānis Lejiņš, Kārlis Veics, Reinis Birzgalis, Augusts Mitrēvics, Valfrīds Streips un Jānis Neimanis.  Profesors, būdams teātra dekorātors, pazina un pārvaldīja visus stilus un tāpēc varēja iejusties un izteikties visos laikmetos un tautās. Vismīļāk viņš tomēr gādāja par latviešu autoru darbiem. Teātra repertuārā bija R.Blaumaņa „No saldenās pudeles”, „Skroderdienas Silmačos”, „Trīnes grēki”, M.Teteres dramatizētā Blaumaņa „Brīnumzālīte” , M.Zīverta „Minhauzena precības, „Cilvēks grib dzīvot”, Āksts”, Ķīnas vāze”, A. Eglīša „Galma gleznotājs”, A.Brigaderes „Kad sievas spēkojas”.  Tāpat kā kādreiz Rīgā, arī šeit profesors metās darbā bez atlikuma, ar visu sirdi un dvēseli.

Bostonā, ASV

Sākoties emigrācijai,teātra darbinieki lēmuši turēties kopā un mēģināt izceļot uz vienu zemi, vienu pilsētu, lai varētu atjaunot teātra darbību. Tā zeme bija Amerika.  1950.gada jūnijā profesors izbrauca uz Ņujorku un tad uz Bostonu. Profesoram bija dzīvoklis mājā, kurā dzīvoja režisors Jānis Lejiņš, rakstnieks Ilmārs Bastjānis (Krasts) ar kundzi, pie kuriem dzīvoja vijolnieks Andrejs Lindbergs. Vijoli profesors mīlēja visvairāk no visiem mūzikas instrumentiem. Pāri visām kompozīcijām profesors vērtēja Ludviga van Bethovena vijoļkoncertu Do-mažorā. Pēc glezniecības teātra mūzika nenoliedzami bija viena no profesora iemīļotākajām mākslām. Viņa sirds piederēja nopietnajai mūzikai.

Arī Bostonā profesors ne brīdi nepārtrauca gleznošanu. Strādājot pie firmas īpašnieka Alberta Sekstona, viņš gleznoja liela izmēra altārgleznas. Diemžēl sakarā ar firmas īpašnieka pāragro nāvi, profesora darba gaitas beidzās. Minimālu pensiju viņš bija izkalpojis un turpmāk gribēja nodoties  ainavu glezniecībai. Profesoram vajadzēja gleznot, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai gleznotu. Gleznošana viņam nebija darbs, kas jāstrādā, lai eksistētu, bet gan Dieva piešķirta privilēģija.

Profesors ļoti interesējās par visiem gleznotājiem un sevišķi par saviem bijušajiem audzēkņiem, arī nterese par sabiedriskajiem, politiskajiem un mākslas jautājumiem profesoram bija ļoti liela. Viņš nešaubīgi ticēja, ka latviešu tauta nezudīs, bet atgūs savu zaudēto brīvību. Ar dziļu saviļņojumu mākslinieks atcerējās Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī . Šim vēsturiskajam notikumam Jānis Kuga gatavoja skatuves ietērpu – lielu Latvijas karogu.

Kopš profesora ierašanās Bostonā līdz 1968.gadam tur bija notikušas piecas viņa gleznu izstādes.

Pie Esslingenas Švābijā

Pie Esslingenas Švābijā

Muskokas upe Ontario

Muskokas upe Ontario

Neko profesors negleznoja no galvas, dzīvā daba vai tās studija varēja būt par paraugu.

Bostonā, kā jau lielā latviešu centrā, notika daudzas gleznu izstādes – gan vienpersonu, gan grupu. Kopējā ideja bija strādāt tajās mākslas tradīcijās, kuras viņi ņēmuši līdzi no savas Alma mater, no Latvijas Mākslas akadēmijas, no saviem skolotājiem. Viņu dvēseli bija veidojusi tās apkārtnes daba, kas savās nemirstīgās pārmaiņās ir likusi latvietim pārdzīvot gan līksmību, gan grūtsirdību, gan dievišķa skaistuma un varenības izjūtu.

Visplašāk atzīmēta bija profesora 85 gadu jubileja, ko rīkoja Amerikas latviešu teātra Bostonas ansamblis, Latvijas Mākslas akadēmijas korporācija „Dzintarzeme” un „Daugavas vanagu” apvienība Bostonā. Jubilejas priekšvakarā sākās telegrammu plūdi no visām pasaules malām, ieskaitot Austrāliju. Viņš bija izcila personība.

Trīsreiz gadā – pavasarī, vasarā un rudenī profesors brauca uz Kanādu, lai gleznotu studijas, jo turienes daba vairāk atgādināja Latviju. Studijas tika izmantotas kā materiāls lielāka izmēra gleznām.

Dūmu ezers Parry Sound apkārtnē Ontario

Dūmu ezers Parry Sound apkārtnē Ontario

Daugava pie Ķeguma

Daugava pie Ķeguma

Toronto dzīvoja viņa dēls Jānis un jaunākā meita Ilze. Pēdējā dzīves gadā mākslinieks pārcēlās pie saviem bērniem uz Kanādu.

Jānis Kuga savas dzīves gaitas beidza 1969.gada 24.novembrī Kanādā.   Apbedīts Toronto kapsētas latviešu nodalījumā.

Rita Pakalne

Ikšķiles Kultūras biedrība.

 

Materiāls sagatavots, izmantojot Alberta Brīvkalna gramatu „Krāsu varā”